Kad smaids kļūst par masku – kā lauzt "man viss ir labi" fasādi?

Vai Tu kādreiz esi teicis “Man viss ir labi”, pat ja tā nebija patiesība? Vai cilvēki Tevi uztver kā spēcīgu, izturīgu un veiksmīgu, bet Tu pats jūties noguris, iztukšots un emocionāli noslēgts?

Ja atbildi uz šiem jautājumiem ar “jā”, tad, iespējams, Tu neapzināti dzīvo “man viss ir labi” fasādē. Un Tu neesi vienīgais. Daudzi no mums ikdienā uzliek šo masku, jo tā ir kļuvusi par mūsu otro ādu – ieradumu, kas šķiet nepieciešams, lai funkcionētu sabiedrībā, darbā un attiecībās.

Daudzi cilvēki pierod slēpt savas patiesās emocijas, uzliekot masku, kas rāda spēku un stabilitāti. No ārpuses viņi šķiet pārliecināti, organizēti un kontrolēti, bet iekšēji cīnās ar trauksmi, izsīkumu un sajūtu, ka nedrīkst parādīt vājumu. Šī fasāde var rasties dažādu iemeslu dēļ, no sabiedrības spiediena, attiecību dinamikas līdz personīgiem pārdzīvojumiem, kas iemācījuši nerādīt ievainojamību.

Piesakies šeit: (https://zrprakse.lv/#gramatuklubs)

Kas ir “Man viss ir labi” fasāde?

• No ārpuses – veiksme, kontrolētība, smaids, spēja tikt galā ar visu.

• No iekšpuses – trauksme, nogurums, paškritika un sajūta, ka nevar atļauties “sabrukt”.

Bieži vien šī fasāde rodas vidēs, kur pastāv augstas ekspektācijas un spiediens atbilst noteiktiem standartiem. Dažkārt attiecībās vai ģimenē var būt jūtama neizteikta prasība būt noteiktā veidā – nesarūgtināt citus, nepievērst pārāk lielu uzmanību savām emocijām, būt funkcionālam un uzticamam jebkuros apstākļos.

Kā mēs iemācāmies nerunāt par sajūtām?

Sabiedrība bieži pauž: “Tev jābūt stipram, jo citi uz tevi paļaujas!” Šī ārējā prasība rada sajūtu, ka vājuma parādīšana ir nepieļaujama. Tās blakusparādība ir bailes no sprieduma: “Ja es atzīšos, ka nejūtos labi, viņi tāpat nesapratīs, tam nav jēgas.”

Šo spiedienu vēl pastiprina perfekcionisms: “Man jābūt stipram, es nedrīkstu izskatīties vājš.” Tā kļūst par iekšēju normu — prasību, kuru mēs paši sev uzliekam un no kuras neprotam atkāpties.

Un vēl ir bailes būt par apgrūtinājumu: “Man jāpalīdz citiem, nevis jārunā par savām problēmām. Citiem iet vēl grūtāk.”

Taču šie mehānismi nav tikai individuāli. To saknes meklējamas mūsu vēsturē un kultūrā.

Latvijas pagātnē izdzīvošana bieži balstījās uz spēju samierināties ar mazumiņu un spēt turēties arī brīžos, kad ir grūti. Tā bija nepieciešamība — izturība un klusums bija spēka izpausme. Taču šī mentalitāte joprojām dzīvo arī mūsdienās, pat tad, kad tā mūs ierobežo. Joprojām dzirdam: “Ko tu sūdzies, citiem ir sliktāk!” un “Tev ir jumts virs galvas, ko vēl vairāk?”

Šādas frāzes sakņojas gadsimtiem ilgā pieredzē — no dzimtbūšanas un kara gadiem līdz padomju laikam, kad emocijas tika uzskatītas par nevajadzīgu traucēkli. Toreiz tas palīdzēja izdzīvot. Taču šodien šī pārliecība kļūst par šķērsli, kas neļauj būt godīgam pašam pret sevi un veidot atklātas, tuvākas attiecības ar citiem.

Mūsu kultūrā joprojām pastāv ticība, ka “par jūtām runā tikai tie, kam nav reālu problēmu”. Tas neapzināti uztur fasādi un liek mums turpināt spēlēt lomas arī tad, kad iekšēji esam noguruši un iztukšoti.

Ģimenes un tuvu attiecību kontekstā tas izpaužas vēl asāk — no tevis tiek sagaidīts, ka būsi stiprais balsts. Bet iekšēji tu vari justies tā, it kā neviens nepamana, cik daudz spēka tas prasa.

Kā tas kaitē Tavai mentālajai veselībai un attiecībām?

• Emocionāla iztukšošanās – Tu vienkārši nevari būt stiprs visu laiku.

• Izolācija un vientulība – Tu neatļauj citiem sevi patiesi iepazīt.

• Trauksme un izdegšana – Jo ilgāk Tu izliecies, ka viss ir kārtībā, jo vairāk tas Tevi iztukšo.

• Atsvešinātība attiecībās – Ja Tu vienmēr esi tas, kurš ar visu "tiek galā", partneris vai tuvinieki var nesaprast, ka Tev vajag atbalstu, tādējādi radot emocionālu starp plaisu jums.

• Ietekme uz bērniem – Ja bērni redz, ka vecāks slēpj emocijas, viņi to iemācās arī paši – tas ilgtermiņā traucē veidot atklātas attiecības.

Kā sākt lauzt “man viss ir labi” fasādi?

1. Apzināties, ka maska pastāv

• Pirmais solis ir pamanīt, ka Tu dzīvo ar šo fasādi. Dažreiz tas ir tik automātiski, ka mēs pat neatpazīstam, ka slēpjam savas patiesās sajūtas.

• Pajautā sev: Kad pēdējo reizi es patiesi pateicu, kā jūtos? Vai es vienmēr saku “Viss kārtībā”, pat ja tas nav taisnība?

• Mēs pierodam pie saviem aizsargmehānismiem un uztveram tos kā daļu no sevis. Bet vai tie patiešām pasargā?

2. Novērot, kādos brīžos es slēpju savas patiesās emocijas

• Kad un kādos kontekstos es visbiežāk automātiski saku: “Viss ir labi”?

• Vai tas notiek darbā, attiecībās, ar draugiem, ģimenē?

• Kā es jūtos pirms un pēc tam, kad uzlieku šo fasādi? Vai tas mani iztukšo?

• Svarīgi ir ne tikai pamanīt, bet arī saprast, kā maska darbojas. Vai izmantoju to, lai pasargātos no vilšanās vai nesaprastības?

3. Atzīt sev, ka nav nekas slikts būt neaizsargātam

• Daudzi no mums baidās no ievainojamības, jo uzskata to par vājumu. Taču patiesībā spēja būt godīgam par savām sajūtām ir spēks.

• Ievainojamība ir dabiska daļa no cilvēka esības – to nepieņemot, mēs atsakāmies no autentiskuma attiecībās ar citiem un sevi pašu.

• Atklātība nenozīmē vājumu – tā ir patiesums pret sevi un citiem.

4. Sākt ar mazām sarunām – ne visiem ir jāzina viss, bet dalīšanās ar tuvākiem cilvēkiem palīdz

• Sāc ar nelielu atklātību uzticamiem cilvēkiem. Piemēram, vari teikt: “Pēdējā laikā man ir bijis sarežģīts periods” vai “Es dažreiz jūtos izsmelts, bet parasti to nesaku skaļi.”

• Mazie soļi palīdz atbrīvoties no spiediena visu paturēt sevī.

• Svarīgi, lai tuvākie cilvēki spēj uzklausīt bez nosodījuma. Ja viņi neatbalsta, tas apgrūtina procesu.

• Ja nejūties droši dalīties mutiski, sāc ar rakstīšanu – dienasgrāmata vai anonīma platforma var būt pirmais solis, lai sakārtotu domas.

5. Trenēt sevi pieņemt palīdzību – atbalsts nav vājums, bet spēks

• Lūgt un pieņemt palīdzību nenozīmē atkarību no citiem – tas nozīmē uzticēšanos un spēju veidot ciešākas attiecības.

• Palīdzības pieņemšana rada pretestību, jo pašpietiekamība tiek uzskatīta par vērtību. Taču īstenībā, atbalsts ir dabiska cilvēku mijiedarbības daļa.

• Psihologs vai terapeits var būt ļoti vērtīgs palīgs – ne tikai kā droša vide, bet arī kā cilvēks, kurš palīdz ieraudzīt to, ko mēs paši nespējam pamanīt.

• Atbalsts ne vienmēr nozīmē profesionālu palīdzību – reizēm pietiek ar kādu, kurš var vienkārši būt klātesošs un saprotošs.

6. Meklēt vidi, kur vari būt patiess – drošas sarunu telpas, atbalsta grupas

• Droša vide ir psihologa konsultācijas, psihoterapija, atbalsta grupa vai uzticami draugi, kur vari būt tu pats.

• Ja sākumā nav viegli atrast šādu vidi, vari sākt ar rakstīšanu – dienasgrāmata palīdz strukturēt domas un atbrīvoties no iekšējā spiediena.

• Vai manā vidē ir cilvēki, ar kuriem var runāt par sajūtām? Ja nē, kur tādu atrast?

7. Pārskatīt vidi ap sevi

• Mūsu vide tieši ietekmē mūsu emocionālo labsajūtu. Ja tajā noliedz atklātību, fasādes uzturēšana kļūst neizbēgama.

• Vai apkārtējie cilvēki respektē manu patieso esību, vai arī liek justies kādam citam?

• Kā es jūtos pēc sarunas ar tuvākajiem cilvēkiem – atvieglots vai vēl vairāk nospiests?

• Ja vide neveicina atklātību, kur atrast saprotošus cilvēkus?

Kā saprast, ka apkārtējie cilvēki negatīvi ietekmē fasādi?

• Vai viņi ignorē vai mazina tavas emocijas? (“Tu pārspīlē”, “Visiem tā ir”)

• Vai viņi sagaida, ka vienmēr būsi stiprs un “nečīkstēsi”?

• Vai pēc sarunas jūties vieglāk vai nospiestāks?

Iedomājies grozu ar augļiem. Viens sabojājas, un, ja to neizņem, bojājas arī pārējie. Tāpat ir ar vidi – neveselīgi cilvēki var nemanāmi ietekmēt domāšanu un emocijas.

Taču fasāde ir ne tikai apkārtējās vides ietekme, bet arī tas, kā mēs paši esam pieraduši sevi pasargāt.

Iedomājies, ka Tu visu dzīvi esi staigājis ar smagu bruņu tērpu. Tas Tevi pasargāja, bet arī padarīja neelastīgu, nogurdināja un attālināja no citiem. Noņemt šo bruņu tērpu nenozīmē kļūt vājākam –tas nozīmē beidzot elpot un kustēties brīvi.

Kas notiek, ja šī vide nemainās?

• Tu vari sākt redzēt fasādi, bet citi to noliedz.

• Vai šī vide palīdz augt vai uztur vecos mehānismus?

8.Atļaut sev lēnām lauzt fasādi – tas nav vienas dienas process.

• Fasādes laušana nenotiek vienā dienā – tā ir pakāpeniska atvēršanās sev un citiem.

• Dažreiz pietiek ar vienu godīgu sarunu. Šie mirkļi ar laiku kļūst par jaunu realitāti.

• Lauzt “man viss ir labi” fasādi nenozīmē pēkšņi mainīt visu dzīvi vai atklāt sevi pasaulei vienā mirklī. Tas ir pakāpenisks process – mācīšanās būt godīgam pret sevi un izvēlēšanās dzīvot autentiski drošā vidē.

Neviens nav pelnījis pastāvīgu spiedienu vienmēr izskatīties stiprs, ja iekšēji valda izsīkums un tukšums. Fasādes nojaukšana nav vājuma pazīme – tieši otrādi, tas ir pirmais solis uz patiesu emocionālo spēku un vieglumu.

Tu neesi viens šajā ceļā. Ir cilvēki, kuri sapratīs un atbalstīs, ja vien dosi sev iespēju tos atrast. Un, iespējams, tieši Tu vari kādam citam kļūt par iemeslu atklātībai, palīdzot saprast, ka patiesums ir dziedinošāks par jebkuru ilūziju.

Tu esi pelnījis dzīvot tā, lai “viss ir labi” nebūtu tikai tukši vārdi, bet Tava patiesā sajūta.

❝ Un ja Tu spertu soli jau tagad – kā Tu varētu justies pēc gada? ❞

Mēs bieži sev sakām – vēl mazliet paturēšu, vēl nedaudz izturēšu. It kā tūlīt, tūlīt būs vieglāk, it kā vēl nav īstais laiks nolaist rokas, bet patiesībā šī maska nepaliek vieglāka. Tā kļūst smagāka ar katru brīdi, kad noliedzam savu patieso sajūtu. Tā nospiež klusumā un attālina mūs no sevis un citiem.

Pajautā sev – ja Tu šobrīd nenoņem šo masku, kā Tu jutīsies pēc gada? Un ja Tu spertu pirmo soli tagad? Kā mainītos Tava ikdiena, attiecības, sajūta par sevi?

Kāpēc pievienoties grāmatu klubam?

1. Jo šoreiz Tev nebūs jāiziet cauri visam vienatnē. Mēs kopā lasīsim Margaretas Raterfordas grāmatu “Perfekti apslēptā depresija”, kurā daudzi atpazīst savas klusās sāpes aiz “viss ir labi” maskas. Taču šī nebūs tikai grāmatu lasīšana – tā būs saruna, ieklausīšanās sevī un kopā būšana drošā vidē.

2. Grāmatu klubu vadu es – psihologs ar pieredzi darbā ar cilvēkiem, kuri gadiem nes sevī šo “viss ir labi” fasādi. Es palīdzēšu strukturēt, izskaidrot un iedot vārdus tam, ko bieži jūtam, bet neprotam nosaukt vārdos.

3. Tā nebūs lekcija un tā nebūs arī terapija, bet tā būs droša telpa, kur Tu vari dalīties, vai arī tikai klausīties, kur nevienam nebūs jāizliekas, ka "viss ir labi".

4. Mans pienesums nav tikai grāmatas analīze – es palīdzēšu sasaistīt saturu ar reālo dzīvi, izskaidrot psiholoģiskos mehānismus, sniegt impulsus pārdomām un jautājumus, kas palīdz spert soli tālāk.

   
   

5. Jā, grāmatu var izlasīt arī vienatnē, bet esmu bijusi klāt daudziem, kuriem tieši kopā būšana, saruna un profesionāli vadīta vide palīdz ne tikai saprast, bet arī sajust, kā tas attiecas uz viņu pašu.

Ko Tu iegūsi?

⊹ Sajūtu, ka Tu neesi viens/-a ar šo pieredzi

⊹ Vārdu un jēgu savām izjūtām

⊹ Spēju atpazīt savus mehānismus un tos pamazām mainīt

⊹ Atbalstošu vidi, kur runāt nav obligāti, bet iespējami

⊹ Psihologa vadību, kas palīdz iedziļināties, ne tikai runāt par grāmatu

Piesakies šeit: (https://zrprakse.lv/#gramatuklubs)